Pica jaunietim

Šovakar mani “apčakarēja”, un es pat ļāvos, jo domāju (kā vēlāk izrādījās – kļūdaini), ka zinu, kas sekos. 

Pie veikala izejas jaunietis jautāja, vai nevaru izpalīdzēt – viņš ļoti gribot ēst, nezinot, kam lai prasa. Biju pārliecināta, ka tas ir joks, jo jaunietis bija labi ģērbts, ar sejas masku, nekas neliecināja par naudas trūkumu. Līdz ar to jokojoties piedāvāju savu tikko nopirkto picu. 

Man jau prātā bija divi varianti – ja tiešām joks, tad paņems picu un tūlīt pēc tam pateiks, ka šī bija “slēptā kamera” un atdos picu atpakaļ, vai pretējā gadījumā – krāpnieks, no picas atteiksies un prasīs naudu (šādi gadījumi vairākkārt pieredzēti – tiklīdz piesola “graudā” nevis “naudā”, tā mēdz pat apvainoties). Puisis teica, ka tas būtu tiešām lieliski, ja es atdotu viņam picu, bet vai tad man pašai negriboties?! Atbildēju, ka varam sadalīt uz pusēm. Jaunietis tikmēr stāstīja, ka par visu naudu noīrējis viesnīcu, bet ēdienam nauda neesot atlikusi. Ļoti griboties ēst.

Nolauzu gabaliņu un pārējo atdevu (pica patiešām maza, tāpēc liels zaudējums nebija). Joprojām ticēju “slēptās kameras” eksistencei. Vai vismaz draugu bariņam, kas aiz stūra tūdaļ sāktu “rēkt”. Taču nekas no tā nesekoja. Jaunietis pateicās, es devos prom, atskatījos, kur tad viņa draugu bariņš (jābūt!), bet viņš mierīgi aizgāja otrā virzienā, neviena cita tuvumā nebija. 

Tagad visu laiku domāju – kāda jēga bija mani šādi apčakarēt? Skaidrs, ka stāsts par viesnīcas noīrēšanu par pēdējo naudu neizklausījās patiess, izklausījās pēc iežēlināšanas stāsta, lai izspiestu naudu, vai lai uzturētu sarunu filmēšanas dēļ. Bet naudu tā arī pat neieprasījās, savukārt šova arī nebija. Bet kādēļ tad paņēma picu? Atsakos ticēt, ka jaunietim, kuram pietiek naudas viesnīcai, nepietiek naudas picai. Un pat tad, ja nepietiek, tad kāpēc neprasīt ēst kādam viesnīcā/ pie viesnīcas, jo tur noteikti turīgāki ļaudis nekā pie veikala… Vakara mīkla.